Jānis Anmanis (06.12.1943–09.11.2025) bija viens no daudzpusīgākajiem un atpazīstamākajiem latviešu māksliniekiem, kurš vairāk nekā sešas desmitgades veidoja unikālu, enerģijas pilnu un spilgtu Latvijas kultūras telpu.
Viņš bija gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs, dzejnieks, komponists, performanču mākslinieks un, pats galvenais, – radošuma skolotājs, kurš iedvesmojis tūkstošiem bērnu un jauniešu.
gada 9. novembrī mākslinieks devās mūžībā 81 gada vecumā.
Jāņa Anmaņa darbi tapuši dažādās tehnikās – eļļā, akvarelī, temperā, grafikā, miniatūrās un lielformāta kompozīcijās.
Viņš bieži pievērsās Latvijas ainavai, vēstures tēmām, simboliem un romantizētai pasaules izjūtai.
Viņa mākslas moto bija:
“Galvenais – lai darbos nebūtu krāsa krāsas dēļ.”
Anmaņa gleznas izstādītas:
Latvijā,
ASV,
Indijā,
Japānā,
Francijā,
Lielbritānijā,
Somijā,
Vācijā,
un daudzviet citur pasaulē.
Papildus glezniecībai Anmanis darbojās arī kino un teātra pasaulē:
piedalījās filmas “Stari stiklā” uzņemšanā,
bija galvenā mākslinieka asistents filmā “Šauj manā vietā”,
strādāja par scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Dailes teātrī.
Šī pieredze vēl vairāk paplašināja viņa radošo amplitūdu un atvēra durvis uz performatīvajām mākslām.
Viena no nozīmīgākajām Jāņa Anmaņa dzīves misijām bija darbs ar bērniem.
Viņš uzskatīja, ka radošums ir brīvības forma un ka bērna spēja iztēloties ir jāaizsargā un jāattīsta.
Viņa iniciatīvas:
“Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmija”,
jauno talantu meistarklase glezniecībā,
dalība nometnēs “Varavīksne”,
paša veidotas nodarbības un lekcijas visā Latvijā.
Daudzi šodien pazīstami mākslinieki savas gaitas sākuši tieši ar Anmaņa iedvesmu.
Anmanis bija zināms arī ar savu renesanses cilvēka enerģiju.
Viņa radošums neaprobežojās tikai ar audeklu:
viņš komponēja mūziku,
rakstīja haikas,
performēja savā paša dārza teātrī Saulkrastos,
radīja renesanses tēlus un vadīja improvizētas izrādes.
Viņš bieži teica:
“Ja nav iedvesmas, tad ir vakars.”
Šie vārdi kļuvuši par sava veida principi latviešu radošajā sabiedrībā.
Jāņa Anmaņa ieguldījums Latvijas kultūrā novērtēts ar vairākām prestižām balvām, tostarp:
Triju Zvaigžņu ordenis (1998),
Margaritas Stārastes medaļa (2013),
Autortiesību bezgalības balva (2024),
vairāki LPSR goda raksti, prēmijas un starptautiski apbalvojumi.
Viņš bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1970. gada, aktīvi darbojās valdē un piedalījās Mākslas dienu organizēšanā.
Pēdējos gados mākslinieks saskārās ar nopietnām veselības problēmām un pārvietojās ratiņkrēslā, taču radošumu tas neapturēja – viņš turpināja zīmēt, rakstīt un muzicēt.
Atvadīšanās no Jāņa Anmaņa notika 2025. gada 14. novembrī 1. Meža kapu kapličā Rīgā. Viņu pavadīja ģimene, draugi, kolēģi un daudzi talanta cienītāji.
Jānis Anmanis ir atstājis bagātīgu radošo mantojumu – gleznas, grāmatas, mūziku, scenogrāfij as darbus un, pats svarīgākais, iedvesmu jaunajiem māksliniekiem.
Viņš bija cilvēks, kas pārvērta dzīvi mākslā, un tādēļ viņa darbi turpinās “dziedāt”, kā viņš pats teica, vēl ilgi pēc tam, kad autora vairs nav.
Jānis Anmanis paliks atmiņā kā viens no krāsainākajiem un brīvākajiem latviešu mākslas pasaules tēliem – cilvēks, kurš radīja Latvijas vizuālo ainavu un vienlaikus veidoja arī tās garīgo telpu.
