Voldemārs Irbe (1893–1944), tautā saukts arī Irbīte, ir viena no spilgtākajām un neparastākajām personībām Latvijas mākslas vēsturē.
Šis unikālais pasteļglezniecības meistars kļuva par īstu Rīgas simbolu 20. gadsimta 20.–30. gados – viņu redzēja visur: tirgos, ielās, dievkalpojumos, strādājam zem klajas debess vai steidzīgā riksī pārvietojoties pa pilsētu basām kājām.
Rakstā aplūkosim Irbes dzīvi, mākslu un viņa atstāto kultūras mantojumu, kas joprojām fascinē gan mākslas zinātniekus, gan plašo sabiedrību.
Voldemārs Irbe dzimis 1893. gada 13. novembrī Beļavas pagastā reliģiozā daudzbērnu ģimenē.
Neskatoties uz pieticīgu dzīvi un grūtu bērnību, viņš jau agri izrādīja interesi par zīmēšanu.
Pēc pārcelšanās uz Rīgu viņš mācījās pie tādiem izciliem pedagogiem kā Jānis Kuga, Burkards Dzenis un Jūlijs Madernieks.
Irbe piedalījās izstādēs jau kopš 1914. gada, un 20. gadsimta sākumā kļuva par vienu no redzamākajiem pasteļgleznotājiem Latvijā.
Voldemārs Irbe visplašāk pazīstams kā Rīgas baskājis mākslinieks.
Viņš staigāja basām kājām gan vasarā, gan ziemā, tērpies skrandainā mētelī ar garu, pinkainu bārdu un vēl pinkainākiem matiem.
Šis askētiskais dzīvesveids bija viņa filozofijas sastāvdaļa – viņš uzskatīja, ka māksliniekam jādzīvo pieticīgi, sekojot Kristus piemēram.
Pēc paša Irbītes teiktā:
“Ja kājas ir basas un aukstas, tad galva strādā skaidrāk un labāk.”
Viņš bija veģetārietis, nelietoja alkoholu un, pēc nostāstiem, mazgājās tikai reizi gadā – pirms Lieldienām.
Par viņa higiēnu un izskatu klīda neskaitāmi stāsti.
Pat policija viņu vienreiz piespiedu kārtā nomazgāja un nogrieza bārdu – notikums, ko plaši apsprieda avīzes.
Irbe savu radošo dzīvi veltīja pasteļiem – tehnikai, kas tolaik Latvijā nebija tik populāra.
Viņš strādāja neticami ātri, reizēm radot darbu dažu minūšu laikā.
spilgtas, drosmīgas krāsas,
izteiksmīgas līnijas un svītrojumi,
tumšs, samtaini melns fons,
emocionāli noskaņu tēlojumi,
dinamiska, ekspresīva kompozīcija.
Viņš gleznoja:
Rīgas ielu skatus un nomaļu ainavas,
tirgus un krogus ainas,
portretus,
dievkalpojumus un baznīcu interjerus,
klusās dabas un ziedus.
Tieši dievkalpojumu ainas tiek uzskatītas par viņa unikālāko ieguldījumu Latvijas mākslā – zeltījuma spēle, gaismas un ēnu kontrasts rada mistisku, sakrālu atmosfēru.
Voldemārs Irbe radīja vairāk nekā tūkstoti pasteļu darbu, daudzi no kuriem diemžēl nav saglabājušies vai ir nonākuši privātkolekcijās.
Viņš bieži pārdeva savus darbus par mazām summām vai pat atdāvināja.
Leģenda vēsta, ka kādu reizi viņš iemainījis pasteli pret spainīti ar plūmēm.
Šī iemesla dēļ mākslas tirgū šobrīd sastopami arī viltojumi – Irbes darbi ir pieprasīti un kolekcionāru ļoti iecienīti.
Neraugoties uz dīvaino izskatu, Irbīte bija ļoti sabiedrisks.
Viņš apmeklēja lekcijas, pasākumus, tiesas sēdes, mītiņus – viņu varēja satikt jebkur, kur notika kaut kas svarīgs.
Žurnālisti bieži vien viņu pieminēja feļetonos un avīžu rakstos.
Daži mākslinieki viņu apskauda, citi – nepieņēma, bet sabiedrība kopumā viņu uzskatīja par Rīgas “brīnumaino dīvaini”, kurš tomēr radīja izcilus darbus.
Voldemārs Irbe gāja bojā 1944. gada 10. oktobrī Rīgā, kad viņu nogalināja zenītartilērijas šāviņa šķemba.
Viņš tobrīd veda mājās papīru zīmējumiem. Mākslinieka pēdējais ceļš bija tikpat pieticīgs, cik viņa dzīve.
Irbe tika apglabāts Miķeļa kapos, un viņa piemiņa arvien dzīva.
Viņa darbus augstu vērtēja Vilhelms Purvītis.
un 1979. gadā notika lielas atceres izstādes.
Rīgā, pie Dailes teātra, atrodas piemineklis, kas attēlo Irbīti zīmējam.
Viņa daiļrade iedvesmo mūsdienu māksliniekus un pētniekus.
Irbe ir kļuvis par ikonu – gan kā mākslinieks, gan kā neparasta personība, kas iedzīvināja Rīgas ielas savos pasteļos un savā klātbūtnē.
Viņa dzīve atgādina, ka patiesais talants nav atkarīgs no ārējā spīduma.
Irbe atteicās no sabiedrības standartiem, lai saglabātu savu brīvo garu, un radīja darbus, kas joprojām uzrunā skatītājus.
Viņa māksla nav tikai attēls.
Tā ir Rīgas dvēseles dokumentācija, kas ļauj ieraudzīt pilsētu tādu, kāda tā bija toreiz – ar tirgiem, bodītēm, krogus gaismām, baznīcu kupoliem un cilvēkiem no visdažādākajām sabiedrības slāņiem.
Voldemārs Irbe ir Latvijas mākslas vēstures fenomens – asketisks ģēnijs, pasteļglezniecības pionieris, Rīgas kultūras simbols.
Viņa mantojums turpina dzīvot muzejos, privātkolekcijās un cilvēku atmiņās.
Ja esi Rīgā, noteikti apskati viņa pieminekli pie Dailes teātra – tas ir skaists atgādinājums par cilvēku, kurš dzīvoja un radīja pēc savas sirdsapziņas.
