Vilhelms Kārlis Purvītis (1872–1945) ir viens no nozīmīgākajiem latviešu māksliniekiem, kura ieguldījums nacionālās mākslas attīstībā ir neatsverams.
Viņš bija ainavists, pedagogs, Latvijas Mākslas akadēmijas pirmais rektors un Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors.
Purvītis tiek uzskatīts par latviešu nacionālās glezniecības skolas veidotāju, un viņa darbi simbolizē Latvijas dabas būtību – gaismu, ūdeni, gadalaikus un ziemeļniecisku noskaņu.
Purvītis dzimis Zaubes pagasta “Jaužos”, dzirnavnieka ģimenē.
Jau bērnībā tika pamanīts viņa talants zīmēšanā, ko atbalstīja skolotāji. Pēc mācībām Vidzemē un Vitebskas guberņā viņš 1890. gadā iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. gadam, specializējoties ainavu glezniecībā.
Studiju laikā viņš iepazinās ar tā laika ievērojamākajiem latviešu māksliniekiem – Jani Rozentālu un Johanu Valteru, kā arī nonāca dažādu Eiropas un Krievijas ainavistu ietekmē.
Gleznošanai viņu īpaši iedvesmoja:
Arhips Kuindži – gaismas un panorāmas meistars
Īzaks Levitāns
Eiropas impresionisti un postimpresionisti
Neoromantiskās skolas pārstāvji
Purvīša mākslu raksturo:
✔ Monumentālas, strukturētas ainavas
✔ Ziemeļnieciska noskaņa un krāsu harmonija
✔ Impresionisma un jūgendstila līnijas
✔ Sniega, ūdeņu un pavasara motīvi, kas kļuva par viņa rokrakstu
Viņš atklāja Latvijas dabas skaistumu pilnīgi jaunā veidā – apvienojot reālismu ar emocionālu noskaņu.
Purvītis “komponēja” ainavas: izmantoja reālus dabas motīvus, bet tos pārveidoja vienotā vizuālā tēlā, radot neeksistējošas, bet emocionāli patiesas ainavas.
Purvīša slavenākie motīvi:
Bērzu birzis
Pavasara pali
Sniegoti krasti
Strauti un ledus vižņi
Ziedoši koki
Viņa darbos gaisma ir galvenais varonis – tā nosaka telpu, noskaņu un krāsu ritējumu.
Jau 19./20. gs. mijā Purvītis kļuva pazīstams ārpus Latvijas.
Viņa darbi regulāri izstādīti:
Parīzē
Minhenē
Londonā
Berlīnē
Diseldorfā
Lionā (kur iegūta Lielā balva)
Viņš saņēma daudzas prestižas godalgas, tostarp:
Triju Zvaigžņu ordeni (II un III šķiru)
Francijas Goda leģiona ordeni
Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeni
Somijas Baltās Rozes ordeni
Polijas Polonia Restituta
Purvītis bija ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izcils pedagogs, kurš audzināja veselu paaudzi mākslinieku. Viņš:
dibināja Latvijas Mākslas akadēmiju
vadīja Dabasskatu darbnīcu
iedvesmoja vairāk nekā 90 studentu
lika pamatus ainavistskolai, kas pazīstama kā Purvīša skola
Viņa audzēkņi kļuva par Latvijas mākslas celmlaužiem – Ģederts Eliass, Kārlis Padegs, Miervaldis Ķemeris un daudzi citi.
Purvītis mācīja, ka mākslinieks top tikai ar darbu:
“Līdz šai vietai nokļūs daudzi, bet pāri tiks tikai daži. Aiz šīs svītras sākas mākslinieks.”
Otrā pasaules kara laikā liela daļa Purvīša darbu tika evakuēta, taču vēlāk pazuda bez pēdām, iespējams, gāja bojā Dancigā vai transportēšanas laikā.
Tas bija milzīgs trieciens māksliniekam, kurš savu dzīvi veltīja ainavu radīšanai un saglabāšanai.
Mūsdienās zināmi aptuveni 400 darbi, taču tiek lēsts, ka Purvītis radījis vairāk nekā 2000.
Purvīša nozīme Latvijas kultūrā joprojām ir milzīga. Viņa darbi glabājas:
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā
Tukuma, Liepājas un Cēsu muzejos
Valsts Krievu muzejā un Ermitāžā
Privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs
Viņam veltītas:
Purvīša balva – prestižākā balva Latvijas vizuālajā mākslā (kopš 2008)
Ielas Jūrmalā, Rēzeknē un Rīgā
Digitālais Purvīša katalogs
topošais Purvīša muzejs (Vecjaužos)
gadā viņa 150. jubileja tika iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā.
Purvītis radīja Latvijas ainavas vizuālo kodu – noskaņu, kas joprojām tiek uztverta kā latviskuma simbols. Viņa darbi apvieno:
Nacionālu identitāti
Modernisma ietekmes
Neatkārtojamu emocionālo valodu
Dabas un cilvēka attiecību filozofiju
Tādēļ viņa glezniecība ir tik aktuāla arī 21. gadsimtā.
Vilhelms Purvītis ir daudz vairāk nekā ainavists.
Viņš ir Latvijas kultūras balsts, mākslas izglītības veidotājs, modernisma celmlauzis un dabas poēzjas radītājs, kura darbi iemūžina Latvijas dvēseli.
Viņa māksla turpina dzīvot muzejos, izstādēs un katrā skatienā, kas aplūko Latvijas ainavu.
